ja pirms 5ciem gadiem kāds man būtu teicis, ka 22 gadu vecumā man būs vīrs un bērniņš, es šim kādam būtu iespērusi pa pakaļu un nosaukusi par padumju naivuli...
like, toreiz biju nesen atklājusi, cik tomēr forši ir ar čaļiem tusēt, biju pirmajās nopietnajās attiecībās ar Raivi..
bet ne tik nopietnās, lai redzētu sevi ar viņu nākotnē..
un tā arī bija..
izbaudījusi Rīgas un Viļakas periodus, nomainīju (tieši tā arī lasīt-nomainīju, jo nekā savādāk to nosaukt nevar) Raivi pret Otto (ps-viena no retajām lietām, ko dzīvē tiešām nožēloju), labi vien ir, ka tas ilgi nevilkās...
pa starpu vēl daži tirliņi, kas nav pat diži pieminēšanas vērti, un tad jau nāca mans Priede (heart)
heh, pie Priedes satikšanas savs paldies gan jāsaka arī Raivim, tovakar viņš mani uzmeta, biju tik dusmīga, ka biju ar mieru iet līdzi jebkuram, kurš piedāvās..
un Džeris pagadījās pirmais.. piedāvāja jaku, pie rokas aizveda dejot (Māris ar Cyberpankiem spēlēja :D ), palīdzēja brāli sadabūt rokā, jo mans "mīļais" trubafons bija nosēdies...
un nākamajā rītā ap deviņiem izejot no Elektras vairs negribēju laist viņu vaļā nekad, nekad.. :)
visu nakti bija snidzis, viss tik balts un sirreāls..
and here I am..
mīlu Priedi...
mīlu mazo Priedīti...
un sorry par murgaino ierakstu, man mazliet nelabi no zālēm :s
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru